Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs - žurnālam Dizaina studija (1/2007):
Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību.
Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci, izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, lai iegūtu maksimālo rezultātu.
Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu.
Publikācijas pilns teksts PDF datnē.
Kas nosaka dizaina vietu sabiedrībā – mode vai nepieciešamība?
Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs
Sākot atbildēt uz šo uzstādījumu, mans jautājums ir, kā sabiedrība izprot dizainu, un ko sagaida no dizaina? Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību. Pirms dažām nedēļām Zviedrijā piedalījos konferencē ar nosaukumu ‘Design of Prosperity’ - pārticības, uzplaukuma dizains. Un šis, manuprāt, ir vienīgais aspekts kā un kādēļ ir vērts runāt par dizainu. Pārticības, labklājības radīšana, dzīves kvalitāte caur dizainu nozīmē ne tikai to, ka mums ir labākas lietas, bet arī to, ka mēs dzīvojam labāk, gudrāk, bagātāk visos veidos.
Ja sabiedrība joprojām domā, ka dizains ir ātras automašīnas un ekskluzīvas virtuves iekārtas, tad bez tā noteikti var iztikt. Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci: izmantojot pēc iespējas mazāk resursus, lai iegūtu maksimālo rezultātu. Dizaina virsvērtība ir tā, ka tas rada arī pozitīvas emocijas: ideāli dizaina risinājums ir estētiski pievilcīgs, sociāli atbildīgs, ekoloģiski ilgtspējīgs. Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu. Attīstītās rietumvalstis ir nonākušas pie dizaina kā pēdējā un svarīgākā instrumenta, lai radītu un stiprinātu savu konkurētspēju. Agrāk izšķirošo lomu spēlēja tehniskais risinājums, šodien tehniskā kvalitāte ir pašsaprotama, bez tās tirgū produkts nenoturēsies vispār, jo tehniski nepilnīgu produktu neviens nepirks. Ja mēs varam ražot jebko, kas ir tas, ko mēs ražosim? Pēc ģeniāla impulsa neviens vairs neko nedara, procesā iesaistās dizaina pētniecība jeb izziņa, kas analizē sabiedrības attīstību un vajadzības; dizains kļūst aizvien sarežģītāks un gudrāks. Bet dizaina procesā ir iesaistīti ne tikai dažādu jomu speciālisti, bet tikpat labi arī produkta lietotāji. Interneta enciklopēdija Wikipedia ir piemēram produktam, kas ir pilnībā lietotāju radīts; bet arī daudzos citos produktos arvien svarīgāka ir lietotāju iesaistīšanās – tā vairs nav spēle vienos vārtos.
Domājot par Latvijas situāciju, man šķiet, ka mums šodien īsti nav dizaineru, uz kuriem atsaukties. Ja mums būtu kāda vietējā zvaigzne, kāds piemērs, pēc kura tiekties, tas ļautu aktualizēt dizaina problēmu sabiedrībā. Retrospektīvos līmeņos viss ir kārtībā, mēs varam vilkt ārā apgleznotus šķīvjus, radioaparātus, mopēdus un ar tiem lepoties, tāpat kā atsaukties uz kino vēsturi vai arhitektūru. Taču, somiem, piemēram, ir gan pagātnes dižgari, gan 60. gadu zvaigznes, gan mūsdienu autoritātes. Mēs visi dizainu lietojam, tātad piedalāmies spēlē, bet vai latviešu dizaineriem šajā spēlē vispār ir vieta? Uz to atbildēt var tikai viņi paši. Situāciju vairāk glābj arhitekti – tādi kā Kronbergs, Sīlis, vai Kalinka – kas ir spējuši radīt mūsdienu vērtības, par kurām nav jākaunas. Mums ir vajadzīgi jauni „īsie stāsti” – gan pašu patēriņam, gan lai stāstītu citiem; ja mēs sakām „Mihails Eizenšteins”, mēs varam parādīt Alberta ielu. Ja mēs sakām „dizains no Latvijas”, ko mēs varam parādīt?
Jautājumā par dizaina nozīmi valsts ekonomikā ir divas puses – dizaineri un uzņēmēji. Pie kam, gan uzņēmēji var meklēt citu valstu dizainerus, gan dizaineri meklēt darbu ārpus valsts – gan vienā, gan otrā gadījumā varēsim lepoties ar mūsu dizaina panākumiem. Ieguvēji no laba dizaina ir visi: gan tā radītājs, gan pasūtītājs, gan lietotājs, gan sabiedrība. Šeit ir ļoti skaidra paralēle ar labu arhitektūru.Valsts dizaina procesu var tiktāl organizēt, cik tā pati spēj būt laba dizaina pasūtītāja. Pagaidām mūsu valsts nedemonstrē labu gribu, ar kvalitāti neizceļas ne kopējā valsts identitāte, ne atsevišķu institūciju publiskie tēli, kas ir stipri viduvēji. Valsts šo procesu nevada, kaut tas varētu būt viens no nacionāla dizaina attīstības veidiem. Valsts vai pašvaldība kā liels pasūtītājs – tā tas ir Ziemeļvalstīs – var uzstādīt nosacījumus, darba uzdevumā, piemēram, liekot izpildītājam objektā kā materiālu izmantot koku. Vietējie inženieri, rūpnieki un dizaineri tad strādā pie konkrētā risinājuma. Tā apzināti tiek veidota gan identitāte – vēstījums par to, ka koks ir ekoloģisks, atjaunojams, vizuāli pievilcīgs un runā par tautas piederību – gan tiek atbalstīta vietējo kokrūpnieku attīstība. Tas, ka mežiem bagātajā zemē Latvijā masveidā aizstāj koka logus ar plastmasu, ir it kā smieklīgi, bet patiesībā pat nav smieklīgi. Mūsu valsts pozicionējas kā izcili izglītota, Latvijā ir viens no augstākajiem studentu skaita rādītājiem Eiropā, taču var izglītoties un neko nesaprast. Mēs paši varam izvēlēties, kādu dzīvi dzīvot. Ja mums katram iekšā sēdētu mazs dizaineris, varbūt mēs iztiktu bez visām zvaigznēm.
Comments